Pagājušā gada vasarā, plānojot šī mācību gada uzdevumus vizuālajā mākslā, biju nolēmusi ar septītajiem izstādāt pilnīgi jaunu darbu, kāds iepriekšējos gados nekad nav bijis uzdots, proti, “Celtne ar telpiskiem vides objektiem”. Taču sākoties attālinātajām mācībām, sāku šaubīties, vai septītie ar šo uzdevumu patstāvīgi spēs tikt galā. Ilgi minstinājos un nevarēju izlemt, vai plānoto darbu uzdot vai arī tā vietā piedāvāt ko citu – vieglāku. Jums droši vien tas būs pārsteigums, bet arī skolotāji mēdz būt nedroši un iekšēji pārdzīvo, vai skolēni sapratīs jauno uzdevumu, un vai viņi spēs sasniegt tādus rezultātus, kā skolotājs bija cerējis.
Es tomēr riskēju, jo noticēju septīto spēkiem, ka viņi varēs pārvarēt veselus trīs izaicinājumus.
Pirmais izaicinājums – vizuālajā mākslā nenotiek tiešsaistes stundas, bet visa informācija tiek pasniegta rakstiskā formā, tāpēc skolēniem bija uzmanīgi jālasa uzdevuma darba gaita un pēc rakstītā teksta jāizprot, ko paredzēts darīt. Ja būtu notikušas klātienes stundas, šo uzdevumu klases priekšā izstāstītu trīs līdz piecos teikumos, taču, strādājot neklātienē, skolotājam stāstāmais teksts jāpasniedz tā, lai skolēns to pēc iespējas precīzāk izprastu un viņam nerastos lieki jautājumi. Jāatzīst, ka šis izaicinājums skolēniem savā ziņā ir pozitīvs, jo māca izprast uzrakstītā teksta jēgu un, sekojot darba gaitas aprakstam, secīgi strādāt.
Otrais izaicinājums – šādu uzdevumu nekad agrāk nebiju uzdevusi, tāpēc man nebija neviena vizuāla parauga, kā pabeigtam darbam vajadzētu izskatīties. Tik vien kā savā aprakstā ievietoju dažas ilustratīvas skices. Līdz ar to skolēniem nebija no kā “pašpikot”. Tas, savukārt, mudināja radošāk domāt, telpiski vizualizēt savu ieceri (tas nemaz nav viegli) un nebaidīties eksperimentēt.
Kā trešo izaicinājumu varu minēt to, ka uzdevums tika sadalīts divās daļās. Vispirms bija jāuzzīmē interesanta celtne (bez telpiskiem objektiem), un šis pusgatavais darbs man jānosūta e-pastā. Ja bija nepieciešams, uzrakstīju komentāru, kā darbu uzlabot. Šis process bija kā neliels pieturas punkts, kura laikā es varēju ielūkoties, kā skolēnam sokas ar šo darbu, un vai tas ir bijis viņam saprotams.
Beigu beigās rezultāts mani iepriecināja, jo apstiprinājās tas, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, uzdodot šo sarežģīto darbu. Par to varat pārliecināties pievienotajā galerijā.
P.S. Kas to lai zina, varbūt kāds no šiem skolēniem nākotnē kļūs par arhitektu.
Materiālu sagatavoja vizuālās mākslas skolotāja Sanita Nikitenko
